Rēzeknē aizvadīts Latvijas neredzīgo bibliotēkas literāri muzikāli informatīvais pasākumus
Kā pilsētas informācijas portāls Rezekne24.lv uzzināja Rēzeknes pilsētas pašvaldībā, bibliotēkas vadītāja Ināra Zeltiņa par LNerB Rēzeknes filiālbibliotēku stāsta: "Esam samērā neliela bibliotēka, taču ar diezgan plašu apkalpošanas zonu – apkalpojam lasītājus Rēzeknes pilsētā, Rēzeknes, Viļānu, Ludzas, Ciblas, Kārsavas, Zilupes, Aglonas, Līvānu, Lubānas, Preiļu, Riebiņu, Rugāju, Varakļānu un Vārkavas novados. Mūsu bibliotēkas uzdevums ir nodrošināt vispusīgus bibliotekāros pakalpojumus un informācijas pieejamību visiem, kuri kaut kāda iemesla dēļ nespēj lasīt parasto iespiedrakstu.
Literatūra daudziem cilvēkiem ar redzes traucējumiem ir garīgā maize, kas liek atkāpties tumšajām sienām sev apkārt, ielaižot telpā pasaules plašumu. Pateicoties mūsu grāmatu krājumam, audio formātā un Braila rakstā, cilvēkiem ar redzes traucējumiem ir iespēja iepazīt svešas zemes un tautas, just līdzi citu priekiem un bēdām, izdzīvot dažādus dzīves un likteņus, izmantojot speciāli aprīkotās informācijas tehnoloģijas, tiek nodrošinātas iespējas būt līdzvērtīgiem sabiedrības locekļiem un dzīvot mūsdienīgi. Gadu gaitā mūsu bibliotēka no grāmatu izsniegšanas un priekšā lasīšanas vietas kļuvusi par informācijas un kultūras centru, kur cilvēkiem ar redzes traucējumiem rast dvēseliski bagātāku ikdienu, kur notiek dažādi pasākumi, dzejas sacerēšanas akcijas, tiek rīkotas dažādas izstādes, kur satiekas un komunicē, iepazīstas ar jauniem domubiedriem, smeļas citu pieredzē cilvēki ar redzes problēmām."
"Senatnē visbagātākās bija valstis ar vislabvēlīgāko dabu; šodien visbagātākās tās, kurās ir visrosīgākie cilvēki," teicis angļu vēsturnieks Henrijs Boks. Šo atziņu attiecinot uz bibliotēkām, var teikt, ka mūsu bibliotēka ir ļoti bagāta, jo tās dvēsele un kodols ir cilvēki, ļoti rosīgi, radošām idejām un dažādiem talantiem bagāti, aktīvi kultūras dzīves veidotāji," min Zeltiņa.
Uz pasākumu pilsētas 2.bibliotēkā bija ieradušies talantīgi un radoši cilvēki no Rēzeknes neredzīgo bibliotēkas ar literāri muzikāli informatīvu programmu.
Ar saviem muzikālajiem priekšnesumiem priecēja pasākuma dalībniekus Aleksandrs Sedihs, kurš ne tikai dzied un muzicē, bet pats raksta savām dziesmām tekstus. Viņa dzejā un dziesmās jūtams dzīvesprieks un optimisms.
Klausoties Ineses Boļšakovas dzeju, apmeklētāji atcerējās savas dzīves skaistākos mirkļus – bērnību pirmo mīlestību, sievietes sūtību dzīvē, arī par dzīves rūgtajiem mirkļiem.
Radoša, vienmēr enerģiska, ļoti daudzām idejām bagāta ir Lilija Spale. Lilijas kundze agrāk darbojusies Rēzeknes Tautas teātrī un pasākumā piedalījās ar atraktīviem teatralizētiem priekšnesumiem. Pasākumu kuplināja arī Tatjanas Lebedevas dziedātās romances.
Pasākums izvērtās mīļš un sirsnīgs, bibliotēkas darbinieces pateicas šiem īpašajiem viesiem no visas sirds.
Katru gadu 15.oktobrī visā pasaulē tiek atzīmēta Starptautiskā Baltā spieķa diena. Tā ir diena, kad plašāka sabiedrība tiek informēta par redzes invalīdiem, viņu vajadzībām un problēmām.
Neredzīgie cilvēki spieķi izmantojuši kopš senseniem laikiem – galvenokārt tādēļ, lai konstatētu šķēršļus ceļā un spētu pārvarēt tos. Kad parādījās automašīnas, kas apdraudēja šo cilvēku dzīvību, aktualizējās arī jautājums par drošības pasākumiem.
Pasaulē Starptautisko Baltā spieķa dienu sāka atzīmēt kopš 1980.gada, bet ideja par balto spieķi bija daudz agrāk. 1931.gadā kādā Francijas avīzē tika ievietota publikācija ar ierosinājumu, lai neredzīgie lietotu tikai baltas krāsas spieķi un lai tas būtu kā brīdinājuma zīme transporta līdzekļu vadītājiem.
Šādu spieķi izdomāja jauns angļu fotogrāfs, kurš 1921.gadā nelaimes gadījumā zaudēja redzi un ar parasta spieķa palīdzību mācījās staigāt. Taču neviens nepievērsa uzmanību un necentās palīdzēt. Tad viņš izkrāsoja spieķi baltā krāsā.
Drīz vien Francijā ieviesto jauninājumu pārņēma arī citas valstis, un tas kļuva par starptautisku standartu. Tagad tā ir vienīgā un vispāratzītā neredzīgo un vājredzīgo cilvēku pazīšanas zīme, bet 15.oktobris kopš 1980.gada – kļuvis par starptautisko Baltā spieķa dienu. 1991.gadā to sākām atzīmēt arī Latvijā.
Neredzīgi cilvēki spēj būt neatkarīgi un līdzvērtīgi sabiedrības locekļi – gluži tāpat kā visi pārējie. Un Baltais spieķis ir kļuvis par vienīgo un vispāratzīto neredzīgo un vājredzīgo cilvēku pazīšanas zīmi visā pasaulē.
Baltais spieķis ir neredzīgo zaļā gaisma luksoforā un brīdinājuma zīme transportlīdzekļu vadītājiem. Ja tas tiek pacelts, autovadītājiem jāapstājas arī vietās, kur nav gājēju pārejas.
Līdzās baltajam spieķim, redzīgajiem pavadoņiem, pat dažādām elektroniskām palīgierīcēm, nu jau vairākus gadu desmitus cilvēkiem ar redzes problēmām daudz aktīvāk dzīvot ļauj arī suņi-pavadoņi.
Arī Latvijā sastopami īpaši apmācīti suņi-pavadoņi. Tie ir neredzīga cilvēka labi draugi, kā arī brīvība, mobilitāte un drošība – viņi palīdz orientēties un droši pārvietoties pat sarežģītos satiksmes apstākļos.
Iejūgti īpašā stingrā pavadā, viņi spēj vadīt savu saimnieku, kļūstot par tā acīm.
Pavasarī arī mūsu bibliotēkā bija iespēja neklātienē iepazīties ar suni-pavadoni OLLI, kuru bija savos zīmējumos zīmējuši Strazdumuižas internātvidusskolas bērni.
Uz sarakstu
