Turaidas Rozes leģenda – viens no zināmākajiem mīlas stāstiem
Abu Rīgas pilī atrasto dokumentu atstāsts 1844. gadā pirmoreiz publicēts Vidzemes tiesas asesora Magnusa fon Volffelta grāmatā "Ziņojumi par krimināltiesībām un kriminālprocesu Vidzemē, Igaunijā un Kurzemē". Tas, savukārt, liecina, ka leģendas pamatā varētu būt patiesi notikumi. Šī leģenda iedvesmojusi vācbaltu dzejnieku Adalbertu Kamereru (1786-1848) tajā pašā gadā sacerēt romantiski vēsturisku poēmu "Die Jungfrau von Treiden" (Turaidas jaunava).
Maijas lielā mīlestība
Leģenda vēstī, ka 1601. gadā – laikā, kad arī pie Gaujas plosījies Poļu-zviedru karš – zviedru karapulki ieņēmuši Turaidas pili un tajā notikušas dzīres. Tikai vecais pils rakstvedis Greifs naktī viens pats devies uz ieleju lūkot, vai kādam nevajag palīdzību. Kādas nogalinātas dāmas apskāvienos viņš atradis pavisam mazu meitenīti, kas bijusi vien dažas nedēļas veca; viņš apņēmies bērnu izaudzināt. Tā kā tas bija maija mēnesis, meitenītei dots Maijas vārds.
Maija izaugusi par daiļu un piemīlīgu jaunavu, un viņas skaistums daudzināts tuvu un tālu. Pateicoties tam, Maija iedēvēta par Turaidas Rozi. Siguldas pilī, Gaujas pretējā krastā, dzīvoja jaunavas līgavainis – dārznieks Viktors Heils. Katru vakaru abi jaunieši satikās Gūtmaņa alā, virs kuras Viktors ar cirvīti bija izcirtis mazāku alu – tagadējo Viktora alu. Šajā laikā Turaidā ieradušies arī divi poļu armijas dezertieri – Ādams Jakubovskis un Pēteris Skudrics, un abi šepat atraduši arī darbu.
Mīla stiprāka par nāvi
Jakubovskis, ieraugot Maiju, to iekārojis un vēlējies precēt, taču meitene bildinājumu noraidīja. Tas Jakubovski tā saniknoja, ka viņš nolēma iegūt meiteni ar varu. Viņš aizsūtīja Skudricu it kā Viktora uzdevumā pie Maijas, lai viņa atnāktu ierastajā tikšanās vietā – bet neierastā laikā. Maija ieradās un saprata, ka ir lamatās. Kad Jakubovskis sāka viņai uzmākties, meitene izmisumā tam parādīja sarkanu zīda lakatiņu un teica, ka tam piemīt liels burvības spēks – kas to valkājot, kļūst pasargāts no zobena cirtieniem. Lai to pierādītu, Maija apsēja drāniņu ap kaklu un lūdza Jakubovski cirst ar zobenu, jo nebūšot ne mazākā ievainojuma. Viņš sākumā vilcinājās, bet tad cirta no visa spēka un meitene saļima pie viņa kājām.
Jakubovskis nobijās un, šausmu pārņemts par izdarīto, aizskrēja uz mežu, un pakārās. Kad pievakarē alā ieradās meitenes līgavainis Viktors, viņš šausmās saļima un cirvis, kas viņam bija rokā, iekrita asinīs. Puisis izmisis steidzās uz Turaidu pēc palīdzības, tomēr pie alas atrastā dārznieka cirvīša dēļ aizdomas krita uz viņu pašu. Tiesas prāva notika Turaidas pilī: tiesa lēma, ka slepkava ir Viktors. Viņu notiesāja uz nāvi un iemeta Turaidas pils pagrabos.
Tikai pēdējā mirklī pils pārvaldnieks ziņoja tiesai, ka pie tā ieradies Skudrics, kurš bija sekojis Jakubovskim un visu redzējis. Viņš tiesai pastāstīja, kas bija noticis īstenībā, un Viktors tika attaisnots. Maiju apglabāja kapsētā pie Turaidas baznīcas, krustā liekot uzrakstu "Mīla stiprāka par nāvi".
Uz sarakstu
