Rudīte Benta: "Strādāju ar sabiedrības labāko daļu!"

Jaunībā kādu brīdi nav varējusi izlemt: studēt humāno vai veterinārmedicīnu. Bet pēc veiktās izvēles savu lēmumu ne mirkli nav nožēlojusi. "Strādāju ar sabiedrības labāko daļu," ar viņai raksturīgo labsirdīgo smaidu saka skolotāja.

"Šobrīd jau mācu savu pirmo audzēkņu bērnus – skatoties uz viņiem, redzu, kā paskrējis laiks. Ar darbu skolā ir tā: tie, kuri iztur pirmos divus gadus, visbiežāk tajā paliek uz mūžu. Taču sākumā gan tas ir viens vienīgs darbs, darbs un darbs. Bez brīvdienām, svētku dienām, bieži talkā ņemot nakts stundas, kurās ne tikai tiek glābti dzīvnieki, bet arī notiek iedziļināšanās mācību programmās, gatavoti konspekti, domāts, ko ar audzēkņiem darīt nodarbībās. Gan skolotājam, gan veterinārārstam jābūt gatavam mācīties visa mūža garumā.

Strādāt ar pusaudžiem un jauniešiem viegli nav bijis nevienā laikā. Redzot, ka kādam nepavisam negribas mācīties, reizēm uznāk pārdomas – varbūt tajā laikā, ko veltu viņam, būtu varējusi kādam dzīvniekam izglābt dzīvību... Taču tajā pašā laikā ir jau arī ļoti daudz jauniešu, kuriem mirdz acis - uzzināt par savu nākamo profesiju iespējami vairāk."

Skolotāja Benta sešpadsmit gadus vadījusi arī Smiltenes tehnikuma veterināro klīniku. "Toreiz tur katru dienu dežurēja kāds audzēknis. Vēl tagad šad un tad pāršķirstu viņu pierakstus, kas tik labi parāda, cik ļoti skolēni izdzīvojuši katru situāciju. Tur ir tik daudz līdzjūtības un skaistu vārdu par katru dzīvnieciņu. Poētiskāk noskaņotie pat apdzejojuši viņu ķepiņas un skaistās austiņas. Ir arī noraudātas asaras par tiem dzīvnieciņiem, kurus nav izdevies glābt, kuriem neārstējamas slimības dēļ bijis jāaiziet. Žurnāla beigās jaunieši ierakstījuši dažādus "spārnotos teicienus" un mazliet pasmaidījuši arī par mani. Tad, kad stundu laikā viņiem liku kaut ko darīt un viņi kļūdījās, parasti teicu: "Ja tu ko dari, tad domā līdzi, ko tu dari!" Ar rekomendāciju – domā līdzi, ja tu dari - arī noslēgts žurnāls."

Iespējams, ka pirms četrdesmit gadiem izvēloties savu nākotnes profesiju, zināmu lomu nospēlējis arī fakts, ka tolaik Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (tagad - Latvijas Lauksaimniecības universitāte – LLU) studējušas abas Rudītes Bentas māsas. Viena - Ekonomikas, otra - Zemes fakultātē. "Braucu pie viņām ciemos un aizvien biežāk sevi pieķēru domājam: nebūtu nemaz tik slikti visām bariņā."

Tolaik nākamajiem veterinārārstiem bijusi viena programma. "Taču galvenais uzsvars bija uz lielajiem lauksaimniecības dzīvniekiem. Suņus, kaķus, trusīšus un kanārijputniņus tik ļoti, kā tagad, neārstēja. Taču gandrīz katrā lauku sēta bija gotiņa, daudzviet – arī zirdziņš, aitas, kazas, cūkas un vistas. Interesanti, ka savās darba gaitās visvairāk nācies glābt tieši mazos dzīvniekus."

Daudzi no četrkājainajiem pacientiem palikuši dakteres atmiņā uz mūžu. Piemēram suns Tedis, kurš, smagi asiņojošs klīnikā nonācis dienu pirms 2006.gada vasaras izlaiduma. Saimnieks, ar izkapti pļaujot piemājas zālienu, nebija suni laikus pamanījis un rezultātā Tedim smagi sapļautas ķepas. "Kamēr pārējie posās izlaidumam, mēs ar absolventiem cīnījāmies par Teda dzīvību. Viss, par laimi, beidzās labi – paspējām gan izglābt Tedi, gan sapucēties izlaidumam. Tā gada absolventi man par piemiņu uzdāvināja lielu, pūkainu rotaļu suni. Kā gan citādāk varēju viņu nosaukt, kā vien par Tedi. Kad tehnikumā vēl nebija modernu simulatoru, Tedim ir likta pēcoperācijas apkakle. Esam viņu ņēmuši talkā, gatavojot operācijas laukumu. Tedis vairākkārt piedalījies tehnikuma informācijas dienās. Viņš zina, kā jūtas suns, kuram nepieciešamas šuves, un pēdējos gados Tedis ticis arī pie jauna deguntiņa. Tagad Tedis cēli sēž skolotājai aiz muguras, sargājot saimnieci un skolas anatomijas kabinetu.

Glābjot dzīvniekus un cenšoties visos iespējamos veidos atvieglot viņu ciešanas, labi redzams, cik mīlošs un pašaizliedzīgs ir nākamais asistents. Vēl tagad, satiekoties pēc daudziem gadiem, atceramies kopā pavadītās negulētās naktis, kurās neviens nedomāja par savu nogurumu, miegu, grūtībām un neērtībām, bet tikai par to, kā palīdzēt dzīvnieciņam, kura dzīvība bija briesmās."

Tāds ir arī skolotājas dzīves moto: "Palīdzi, ja vari!" "Dzīvnieki, nonākuši grūtībās, ir tik bezpalīdzīgi! Tajā pašā laikā viņos ir tik liela labestība un uzticība! Man patīk ar viņiem strādāt. Jā, kāds varbūt no uztraukuma ieskrāpē vai mazliet iekož, bet ar visiem saviem pacientiem vienmēr esmu varējusi atrast kopīgu valodu. Laikam jau dzīvnieki jūt, ka sirds dziļumos viņus ļoti mīlu, kaut reizēm, lai palīdzētu, nākas sagādāt arī vienu otru nepatīkamāku mirkli."

Rudītei Bentai arī pašai mājās vienmēr bijis kāds dzīvnieciņš, tāpēc viņa labi saprot, kā jūtas cilvēks, kura mīlulis saslimis un cieš lielas mokas. "Savulaik, kad tehnikuma klīnikā vēl nebija moderno diagnostikas iekārtu, esmu savus dzīvnieciņus vedusi pie ārsta uz Rīgu naktī."

Rudīte Benta pieder ārstiem, kas saviem pacientiem pieejama visu diennakti. "Reizēm dzīvnieku saimnieks ir ļoti satraucies, bet, kad izrunājamies, abi vienojamies, ka problēma nav tik nopietna un tikšanos var atlikt uz darba dienu. Taču tajā pašā laikā ir ļoti svarīgi, lai cilvēks nomierinās un saprot, ka viņa mīluļa dzīvība nav briesmās.

No savas pieredzes varu teikt, ka cilvēki nemēdz izmantot ārsta labvēlību un zvanīt bez iemesla. Tas taču ir labi, ka par savējiem uztraucas! Daudz briesmīgāk ir tad, ja neuztraucas ne tikai par dzīvnieku, bet arī par cilvēku. Man patīk ļaudis, kuri mīl dzīvniekus. Rūpējoties par viņu mīluļiem, esmu satikusi domubiedrus, cilvēkus, kurus ar lielu prieku satieku arī pēc desmit un divdesmit gadiem.

Veterinārārsta darbs - tas ir vienlaikus aicinājums, dzīvesveids un misija. Par saviem pacientiem domāju, arī pēc darba aizejot mājās. Īpaši, par smagākajiem, kuriem priekšā garš un grūts atveseļošanās periods."

Skolotāja Benta smej, ka Smiltenes tehnikums īstenībā esot viņas otrā darba vieta. Divas nedēļas pēc augstskolas beigšanas viņa nostrādājusi Alūksnes rajona kolhozā "Vireši". Taču Smiltenes tehnikuma toreizējais direktors meklējis veterināro priekšmetu skolotāju, un dažu dienu laikā, savstarpēji vienojoties, jaunā, perspektīvā veterinārste jau bijusi Smiltenē.

"Kas zina, kā viss izvērstos, ja kolhozā jau būtu paspējusi iestrādāties. Toreiz tik viegli viss notika tāpēc, ka vēl nebiju paspējusi iejusties. Tagad pati brīžiem brīnos, kā, strādājot pilnu slodzi skolā, vienlaikus paspēju audzināt kursu un vēl palīdzēt tik daudziem dzīvniekiem. Droši vien, ka tā strādājot, kaut ko atņēmu savai ģimenei, meitai un dēlam. Neviens no viņiem manu profesionālo ceļu turpināt nav izvēlējušies. Kaut arī abi ļoti mīl dzīvniekus. Viņi zina arī šīs maizes garozu. 

Protams, būtu priecājusies savas zināšanas un prasmes nodot tālāk bērniem, bet respektēju arī to, ka katram savs ceļš ejams. Man ir mani audzēkņi, ar kuru panākumiem un veiksmēm no sirds lepojos. Vārdā nevienu nesaukšu, jo tādu ir daudz.

Kādām īpašībām jāpiemīt jauniešiem, kuri izvēlējušies savu nākotni saistīt ar veterinārmedicīnu? – Viņiem jāmīl dzīvnieki un sava izvēlētā profesija. Jābūt zinošiem, ar augstu atbildības sajūtu, darbīgiem, kārtīgiem un precīziem, zinātkāriem, labestīgiem un neatlaidīgiem. Kurš gan gribēs uzticēt savu labāko draugu ārstam, kas, sastopoties ar pirmajām grūtībām, visam atmetīs ar roku. Ikviens veterinārārsts visas minētās īpašības vēlētos redzēt arī savā asistentā. Zelta vērtē ir tāds asistents, ar kuru vari saprasties ar acu skatienu un pusvārdiem. Kurš zina: pēc šīs darbības sekos tā, un man vajadzēs palīdzēt to un to. 

Skolotāja priecājas, ka jauniešu interese par šo skaisto un cēlo profesiju aug. "Audzēkņi novērtē skolas jaunās diagnostikas iekārtas un iespēju ar "Erasmus+" projektu atbalstu doties profesionālās kvalifikācijas praksē uz ārzemēm. Viņi, jau mācoties skolā, redz pasauli, to, kā viņu izvēlētajā profesijā strādā ļaudis Maltā, Bulgārijā, Portugālē, Francijā un Spānijā.

Jauniešiem ir ļoti daudz iespēju arī pēc skolas beigšanas. Viņi var strādāt veterinārajās klīnikās, aptiekās, zooveikalos. Tie, kam ir savas saimniecības, atzīst, ka ikdienā ļoti noder tehnikumā gūtās zināšanas par dzīvnieku fizioloģiju un anatomiju, slimībām, ārstēšanas iespējām un profilaksi.

Jaunieši, kas šobrīd mācās tehnikumā, ir sagaidījuši to sapņu pili – jauno klīniku, par kuru, vienā mazā telpiņā saspiedušies piecpadsmit un vairāk cilvēku, sapņojām pirms desmit un divdesmit gadiem.

Mazliet citādāki jau šābrīža audzēkņi ir. Ja agrāk mani klīnikas dežuranti brīvajos brīžos lasīja Džeimsa Heriota grāmatas, tagad starpbrīžos gandrīz visi iegrimuši savos mobilajos telefonos. Nav vairs tās komunikācijas starp cilvēkiem, kas bija agrāk. Tehnoloģijas ir laba un skaista lieta, tomēr veterinārmedicīnā izmeklēšanas un ārstēšanas gaitā ļoti nozīmīga ir arī tā informācija, kuru var gūt tikai prasmīgi komunicējot ar dzīvnieka saimnieku. Mani mazliet uztrauc jauniešu pārmērīgā aizraušanās ar sociālajiem tīkliem."

Šī vasara skolotājai Bentai īpaša arī ar to, ka pēc vairāk nekā piecpadsmit gadiem viņa beidzot atļāvusies paņemt atvaļinājumu. "Man ir jauka, jauna kolēģe - klīnikas vadītāja Līga Mačule, kurai varu uzticēties un mazliet atvilkt elpu." - Kas Rudītei Bentai vislabāk palīdz "uzlādēt baterijas" un atgūt spēkus? - "Klusums, laba grāmata un ceļojumi. Ar ceļošanu esmu "saslimdinājusi" arī abus bērnus. Nu jau vairākus gadus māju nespēju iedomāties bez kaķenītes Īvas, kura ir neizsakāmi mīļa un tajā pašā laikā ar savu raksturiņu."

Uz sarakstu