Ventspils Augstskolas rektors: Latvijā ir zelta jaunatne
Jūs esat bijis gan Saeimas deputāts, gan Preiļu novada pašvaldības priekšsēdētājs, tomēr būtiskākā jūsu karjeras daļa saistīta ar izglītību – esat bijis vidusskolas direktors, Daugavpils Universitātes pētnieks un asociētais profesors. Kļūšana par augstākās izglītības iestādes rektoru ir loģisks iznākums šim karjeras kāpumam?
Es tomēr teiktu, ka diezgan neloģisks. Tradicionāli augstskolu rektoru karjeras tiek veidotas tieši augstākajā izglītībā – sāc kā pētnieks vai asociētais profesors. Mana situācija ir diezgan neordināra. Jau gads nostrādāts Ventspils Augstskolā (VeA), un tā pieredze, kas man ir, ļāva paskatīties uz augstākās izglītības problēmām no cita redzes leņķa, paraudzīties uz lietām savādāk. Tā varbūt pat ir priekšrocība. Protams, mūsu normatīvie akti nedotu iespēju šādā veidā kļūt par universitātes rektoru. Tur iepriekš ir jābūt profesora grādam, tas ir nedaudz savādāks karjeras ceļš. Augstskolās kārtība ir mazāk stingra.
Daļa cilvēku nemaz nezina, kādas ir galvenās atšķirības starp augstskolu un universitāti. Jūs varētu izskaidrot?
Galvenās atšķirības ir noteiktas Latvijas normatīvajos aktos, likumos ir konkrēti radītāji, kuri ir jāsasniedz augstskolai, lai tā varētu pārtapt par universitāti. Galvenais kritērijs, protams, ir zinātņu doktoru īpatsvars akadēmiskajā personālā – cik daudzi no pētniekiem un pasniedzējiem ir ar zinātņu doktora grādu. Ja šis rādītājs ir sasniegts, tad augstskola var pretendēt uz universitātes nosaukumu. VeA tomēr ir jauna augstskola – darbojamies tikai 15 gadus, esam ļoti strauji auguši un attīstījušies. Esam sākuši attīstību no mūsu pamatnodarbes – studijām -, bet šobrīd strauji attīstām zinātni. Loģiski, 15 gadi nav tas laiks, lai varētu uzkrāt lielu kapacitāti un pieredzi, lai kļūtu par universitāti. Tomēr tas nebūt nav izslēgts, esam uzsākuši cilvēkresursu attīstības plāna realizāciju sadarbībā ar Ventspils pilsētas pašvaldību. Mērķtiecīgi gatavosim savus zinātņu doktorus šeit Ventspilī un arī citās Latvijas augstskolās. Ja tā klasiski raugās uz universitāti, ir jābūt daudziem tradicionāliem studiju virzieniem – medicīnas fakultātei, latīņu valodai, jurisprudencei. Jābūt pilnam klasisko studiju programmu spektram.
Kā ir būt jaunai augstskolai, kad tepat Latvijā ir augstākās izglītības iestādes ar simts gadu senu vēsturi un tradīcijām?
Es domāju biznesā, un augstākā izglītība arī ir bizness, tā ir priekšrocība. Nav izstrādājušies dažādi rutīnas un tradīciju mehānismi, kas reizēm kavē darbību. Mēs varam būt diezgan operatīvi, radoši. Mums nav tādu iesakņojušos procedūru, kas neļauj darboties ātri. Zinu augstākās izglītības iestādes, kas par jaunu studiju programmu atvēršanu debatē gadiem, tas nav ātrs process. Šogad piedāvāsim jaunas studiju programmas, kuras tapušas nepilna gada laikā – te arī ir tā priekšrocība.
Kādas būs šīs jaunās programmas, kuras piedāvāsiet?
Divas programmas ir ārējam tirgum. Piedāvāsim tulku programmu cilvēkiem, kuriem pamatvaloda ir krievu valoda. Tātad tirgus ārpus Latvijas, pamatā orientēsimies uz NVS valstīm. Otra programma ir angļu valodas bakalaura programma, kurā ir integrēti arī vadības zinību elementi. Tā paredzēta cilvēkiem, kuri vēlas veidot savu biznesu Baltijas jūras vai Austrumeiropas reģionā. Te ir sintezētas vairākas jomas – tāda starpnozaru programma. Trešā programma šobrīd ir licenzēšanas procesā – tā ir maģistra profesionālā programma elektronikā. Šī ir vairāk iekšējam tirgum. Mums ir bakalaura akadēmiskā programma elektronikā, tāpēc jāpiedāvā mūsu studentiem tālākas izaugsmes perspektīvas. Mācību materiālā bāze – laboratorijas un auditorijas – ir sagatavotas un aprīkotas ar vismodernākajiem mācību līdzekļiem.
Ir kādas būtiskākās atšķirības reģionālājām augstskolām no augstskolām Rīgā?
Es domāju, ka kvalitatīvu atšķirību nav. Laba augstskola var būt gan Rīgā, gan reģionā. Ļoti bieži Latvijā glorificē Rīgas augstskolas. Tas it kā automātiski izslēdz, ka kvalitatīvas programmas var būt arī citur. Uzskatu, ka reģionālo augstskolu galvenā misija ir reģionālā attīstība, uzturot ne sliktāku kvalitāti, kā galvaspilsētas augstskolās.
Kādi ir paņēmieni, lai mudinātu absolventus palikt, ieguldīt savas zināšanas reģiona attīstībā?
Šeit ir vairāki aspekti. Pirmais, uz ko mēs rosinām savus studentus, ir būt darba vietu radītājiem. Mēs visi vēl dzīvojam ar no sociālisma pārmantoto domu "es pabeidzu skolu, pabeidzu augstskolu – kur man ir darbs"? Darba vietas nerodas ne no kā, kādam tās ir jārada. Šeit nenāks bagāti investori un neradīs labi apmaksātas darba vietas ar augstu pievienoto vērtību. Tās darba vietas viņi gribēs paturēt savās valstīs, tas ir jāapzinās. Otrs – neliela daļa no absolventiem paliek augstskolas apritē, darbojas šeit kā pētnieki, attīstās kā zinātnieki un pasniedzēji. Tomēr galvenā doma ir savs bizness. Augstskolā iegūtās zināšanas ir jāmācās komercializēt. Tā ir visas Latvijas zinātnes vājā vieta, pie kā nopietni jāstrādā.
Minējāt, ka Latvijā ir nerealizēts potenciāls konkrētās nozarēs, piemēram, trūkst elektronikas speciālistu. Varbūt vēl ir kādas nišas, specialitātes, kuras Latvijai būtu ļoti nepieciešamas, bet kuras Latvijas augstskolās nav iespējams apgūt?
Ļoti bieži, diskutējot ar jauniešiem par to, kāpēc viņi izvēlas studēt ārzemēs, atbilde ir – Latvijā nepiedāvā tādu studiju programmu, kura man interesē. Es domāju, būtiska lieta, kas Latvijas augstākās izglītības sistēmā ir jāuzlabo, ir mācību laboratoriju aprīkojums. VeA šī problēma ir atrisināta – tie mācību līdzekļi, kas mums ir elektronikā un informācijas tehnoloģijās, ir paši modernākie pasaulē. Savukārt Latvijā ir citas fakultātes un specialitātes, kur ir katastrofāli novecojuši mācību līdzekļi. Tad es saprotu studentu, kāpēc viņš dodas mācīties uz ārzemēm. Latvijā galvenajos studiju virzienos ir jārada moderna mācību vide. Lai nav tā, ka es pieminu tikai Ventspili, kā vēl vienu pozitīvu piemēru varu minēt Daugavpils Universitātes Bioloģijas fakultāti, kas šobrīd ir aprīkota ar modernākajiem mikroskopiem un iekārtām vielu analīzei. Līdz ar to strauji notiek cilvēku kapitāla pieaugums, daudzi doktori brauc uz turieni iegūt izglītību. Tas nav liegts nevienai augstskolai – uztaisīt šādu te izcilības novirzienu. Ticu, ka pamazām radīsies šī konkurētspēja un brauks mācīties arī pie mums, tas ir tikai laika jautājums.
Modernas tehnoloģijas ir tikai puse no kopējā attēla. Vai pietiek cilvēkresursu, pasniedzēju, kuri prot rīkoties ar pašu jaunāko tehnoloģiju tādā līmenī, lai spētu izmantot mācību līdzekļu pilno potenciālu?
Nav tā, ka kaut kas stāvētu neizmantots. Protams, cilvēkresursu sagatavošana ir problēma, un es pateikšu kāpēc. Mēs esam radījuši milzīgu birokrātijas slāni, kas apkalpo Eiropas Savienības projektus. Turklāt paši, Eiropa mums to mums nav prasījusi. Ja mēs paskatāmies, kāda atalgojuma daļa nonāk to cilvēku rīcībā, kuri rada pievienoto vērtību, nevis tikai apkalpo projektus, tas īpatsvars ir ļoti mazs. Mēs visi gribam Eiropas līmeņa izglītību, bet tajā pašā laikā valsts atvēlētās algas pasniedzējiem ir pilnīgi nekonkurētspējīga. Respektīvi, cilvēks, kurš raksta projektu atskaites, ir labāk atalgots kā augstskolas pasniedzējs, kurš rada zināšanas, rada reālu pievienoto vērtību. Tas ir absurds. Otra problēma ir zināšanu komercializācijas prasme. Mums ir labi pētnieki, labi izgudrojumi. Izgudrojums līdz tirgus precei - šis process kādā posmā nobuksē, apstājas, gan pieredzes trūkuma dēļ, gan valsts attieksmes un birokrātisko procesu dēļ. Rezultātā zinātnieks savu izgudrojumu ir spiests pārdot kādai citai firmai, kas pēc tam gūst lielāko peļņas daļu, vai arī vienkārši izgudrojums paliek nerealizēts. Tā ir ļoti nopietna problēma.
Kāpēc mūsu zinātniekiem ir grūtības piesaistīt investīcijas, lai realizētu savas idejas, padarītu izgudrojumus par produktiem? Investori neuzticas vietējai zinātnei, idejām?
Ārzemju augstskolās ir tā fondi, kas atbalsta dažādu izgudrojumu un ideju realizāciju. Kā saka mani kolēģi no ārzemēm – ja tev ir ļoti laba ideja, nauda nav problēma. Latvijā ir otrādi – pat, ja mums ir laba ideja, tad nav šī finansējuma, nav šādu fondu. Ja arī kaut kādi fondi ir, tad finansējuma piesaiste ir milzīgs un sarežģīts birokrātisks process, ka jāsāk domāt, vai ir vērts to visu sākt. Ieguldītais laiks un pūles pārsniegs iespējamos ieguvumus. Ārzemēs, ja tava ideja ir laba un skaidri definēta, uzreiz atrodas miljoni tās realizācijai. Nevajag pat augstskolas diplomu, tikai vajag strādāt.
Nesen bija tikšanās ar ministru Robertu Ķīli, un es arī ierosināju, ka vajadzētu uzsākt šādu fondu izveidi, un sākt tieši ar reģionālajām augstskolām, jo reģionos ir vislielākās problēmas ar darbu. Tie var nebūt simti un desmiti miljonu latu, sākumā varbūt tie varētu būt miljons latu gadā uz visām reģionālajām augstskolām. Ja ideja komercializējas, tad šī nauda arī atpelna sevi.
Ko ministrs teica par šo priekšlikumu?
Piefiksēja ideju. Tepat Skandināvijā ir analoģiskas programmas, kas veiksmīgi darbojas. Kāpēc ne pie mums? Jāmēģina!
Vārdu sakot divritenis no jauna nav jāizgudro – jāņem piemērs no citu valstu pieredzes un jālokalizē, jāpielāgo Latvijas situācijai?
Tieši tā, bet te ir tā finansējuma problēma. Piemērus jau var atrast daudz, visi priecājas par labu ideju, bet, tiklīdz reāli jāiegulda nauda, tā viss apstājas.
VeA piedāvā studijas trīs fakultātēs – IT, Ekonomikas un pārvaldības un Tulkošanas studiju fakultātē. Kas noteica šādu piedāvājumu?
Cik ir nācies runāt ar maniem priekšgājējiem, tas veidojās vietējo uzņēmēju, pašvaldības un akadēmiskā personāla kopīgās sarunās. Bet pamatā tie bija uzņēmēji un pašvaldība, kas noteica, kādi speciālisti ir nepieciešami. Ventspils ir ostas pilsēta. Tātad bija jautājumi, kas saistās ar tranzītu, loģistikas pakalpojumiem, tulkošanas pakalpojumiem – tā tapa Tulkošanas fakultāte. Ir pašvaldības un privātie uzņēmumi, kas jāpārvalda – tā tapa Ekonomikas fakultāte. Visbeidzot ļoti loģisks un tālredzīgs bija lēmums par IT fakultāti, jo visos iepriekšminētajos procesos neatņemama sastāvdaļa ir komunikāciju tehnoloģijas. Šajos gados neesam atvēruši nevienu jaunu fakultāti un pagaidām neplānojam to darīt, bet gan attīstīt jau esošās studiju programmas. Nosacīti kā atsevišķs virziens vēl attīstās elektronikas nodaļa.
Jāņem vērā arī reālā situācija – tirgus krīt, demogrāfiskā situācija Latvijā ir tāda, kāda ir. Ar jaunu programmu atvēršanu ir jābūt ļoti piesardzīgiem.
VeA ir Ventspils Augsto Tehnoloģiju Parka (VATP) dibinātāja, esat pievērsušies interesantam pētniecības virzienam – radioastronomijai. Cik nozīmīgs pētniecības virziens VeA ir radioastronomija un kādas ir šīs nozares attīstības perspektīvas Ventspilī un Latvijā?
Mūsu perspektīva ir tik liela, cik lielas ir mūsu ambīcijas un spēja šīs ambīcijas realizēt. Radioastronomijas novirziens Ventspilī ir, būs un attīstīsies, tepat netālu ir Irbenes radioteleskops, kas tagad ir VeA īpašumā. Šogad esam uzsākuši valsts nozīmes pētījumu centra attīstības projektu, kura ietvaros teleskopus modernizēsim. Iegādāsimies arī jaudīgu datortehniku, lai spētu operatīvi apstrādāt milzīgo informācijas plūsmu un nosūtīt datus mūsu sadarbības partneriem, kas ir radioastronomijas tīkls Eiropā. Tātad mēs šobrīd jau esam Eiropas zinātnes sastāvdaļa. Kad teleskopi tiks modernizēti, mēs kļūsim par ļoti kvalitatīvu partneri pieredzes bagātākajiem partneriem Rietumeiropā. Jāatceras, ka Eiropa mūs negaida un par skaistām acīm neviens neko nedos. Sava kompetence, varēšana un spējas ir jāpierāda kopējā konkurencē, tāpēc ir smagi jāstrādā.
Vai radioastronomijas pētniecības jomā savu ieguldījumu sniedz arī VeA studenti, kas vēl tikai mācās, bet nav pētnieki ar diplomu?
Neapšaubāmi. Kā jau es teicu – mēs audzinām paši savus pētniekus. Tas ir ļoti labi, ka studenti iesaistās šajos procesos, tad tiem pētījumiem jau ir praktiska jēga. Abstrakti un teorētiski pētījumi ir nepieciešami, bet, manuprāt, daudz vērtīgāk ir ideju uzreiz realizēt praksē. Mums ir bijuši maģistra un bakalaura darbi, kas ir paredzēti konkrētiem Irbenes radioteleskopa darbības nodrošināšanas aspektiem – izstrādātas motora konfigurācijas, orientācijas programmatūra vai tamlīdzīgas lietas. Tā ir mūsu priekšrocība.
Šeit es gribu atzīmēt Ventspils novada pašvaldības līdzdalību un atbalstu visos procesos, domes devums VeA izaugsmē ir ļoti ievērojams.
Jūs esat VeA rektors jau gadu. Varat atskatīties uz gada laikā paveikto: kas uzsākts, kas vēl tikai ieplānots, kas jau realizēts?
Divas galvenās lietas. Pirmkārt, cilvēkresursu attīstības plāns. Esam izstrādājuši virkni nolikumu sadarbībā ar Ventspils pilsētas pašvaldību, kuros iekļauti finansiālie bonusi, lai attīstītu mūsu cilvēkresursus. Tās ir doktorantu un maģistrantu mērķstipendijas. Ir jādomā par galveno – par cilvēkresursiem. Otrs – mēs mēģinām startēt ārvalstu tirgos. Mēģināsim iekarot tuvākās kaimiņvalstis. Redzēs, kā veiksies. Es neesmu tik liels optimists, lai cerētu, ka viss notiks bez aizķeršanās, noteikti nāksies ieviest korekcijas. Tomēr man prieks, ka kolēģi šīs idejas atbalsta, mums ir izdevies rast kopīgu izpratni par attīstības virzieniem. Vienkārši jāstrādā tālāk.
Cik ārzemju studenti mācās VeA?
Tas ir definīcijas jautājums. Saskaņā ar Latvijas normatīvajiem aktiem, arī tie studenti, kas ierodas Erasmus apmaiņas programmas ietvaros, skaitās ārzemju students, taču šeit droši vien bija domāts – cik pilna laika ārzemnieku, kas studē VeA. Šobrīd nulle, jo līdz šim negājām ar savām programmām starptautiskajā tirgū – tās ir latviešu valodā. Neatradīsim ārzemēs daudz interesentus, kuri būtu gatavi vispirms apgūt latviešu valodu pietiekamā līmenī, lai spētu šeit mācīties. Šogad sākam piedāvāt programmas angļu valodā.
Cik daudzi studenti Erasmus programmas ietvaros kā savu galamērķi izvēlas VeA?
Kvota, kas ir atvēlēta mūsu augstskolai, ir piepildīta. Strādājam arī pie tā, lai studijas pie mums būtu mērķtiecīgākas un pievilcīgākas ārzemju studentiem.
Apspriedām plaši izskanējušo viedokli, ka Latvijā ir par daudz augstāko izglītības iestāžu, daudzas studiju programmas pārklājas un "apēd" valsts finansējumu. Vai, Jūsuprāt, šī problēma tuvākajā nākotnē tiks risināta?
Latvija ir koncepciju un programmu zeme. Ja visus attīstības plānus un stratēģijas saliktu uz galda un parēķinātu, cik uz vienu iedzīvotāju ir "saražots", mēs noteikti būtu pirmajā vietā Eiropas Savienībā. Ne vienmēr tie dokumenti ir slikti, bet Latvijā klibo realizācijas fāze. Tikko kaut kas ir jādara, sākas šaubīšanās - vai tas ir izdevīgi, kāds no tā labums? Atkal nepieciešami līdzekļi, jāpieņem nepopulāri lēmumi – diemžēl tā daudz kas apstājas un netiek realizēts.
Tās ir bailes nošaut greizi, kļūdīties?
Es pat neteiktu, ka tās ir bailes kļūdīties. Vai tā ir nevēlēšanās darīt, riskēt, vai tā ir vienkārši nekompetence... Ja mēs skatāmies uz politiķiem, viņiem galvenā doma ir tikt atkārtoti ievēlētam Saeimā. Tāpēc arī politiķis centīsies izvairīties no darbībām, kas var nokaitināt viņa elektorātu. Politiķim neviens nepārmetīs, ja kāda programma netiks realizēta, tomēr pārmetīs, ja notiks reorganizācijas un kāds pazaudēs darbu, cietīs kādas grupas intereses. Visi grib dzīvot.
Šis īsti nav īsti optimistisks nobeigums, tāpēc varu teikt – kad uzstājos skolēnu vai studentu auditorijās un man jautā, kādi ir mūsu skolēni un studenti, salīdzinot ar citu valstu jauniešiem, es bez melošanas varu teikt – mums ir zelta jaunatne. Izglītības kvalitāte, zināšanas, ko mēs prasām no saviem jauniešiem, ir ļoti labā Eiropas Savienības līmenī. Ja noliek blakus Lielbritānijas un Latvijas vidusskolas gala eksāmenu matemātikā, tad mūsu A līmenis nebūt nav sliktāks par viņu A līmeni. Pat vēl augstāks. Mums ir cilvēki, kas to var sasniegt. Turklāt Latvijas jaunatne salīdzinoši maz lieto narkotikas, mums ir arī dažādas interešu izglītības iespējas – kori, deju kolektīvi, lieliskas iespējas nodarboties ar sportu. Ja to visu sasummē, mūsu jaunatne ir zelta vērti, potenciāls ir. Vajag, lai šis potenciāls realizējas, komercializējas. Tad arī būs labklājība.
Video interviju ar Jāni Eglīti skatieties šeit.
Uz sarakstu
