Daukšte: Augstākā izglītība nav iespējama bez zinātnes attīstības augstskolā
Kādas ir pēdējā laika aktualitātes izglītības nozarē augstskolās Latvijā? Kādas ir būtiskākās problēmas?
Nepārzinu visus vispārējās pamatizglītības un profesionālās izglītības procesus, savukārt man ir skatījums un viedoklis par notiekošo augstākās izglītības jomā. Ir daudz aktuālu jautājumu, kas būtu jārisina augstākajā līmenī, lai sagatavotu stabilu, stratēģisku skatījumu uz augstākās izglītības telpu kopumā Latvijā. Balstoties uz valsts mēroga stratēģiskiem lēmumiem un rīcības plāniem, augstskolas konkrētāk varētu plānot savu darbu.
Viens no konceptuāli svarīgiem jautājumiem ir par augstākās izglītības finansēšanu, ar to saprotot ne tikai jautājumu par studiju maksu, bet izglītības sistēmas finansēšanu kopumā. Man šķiet, ka šobrīd vislabākais risinājums būtu valsts finansētas studijas, protams, iestrādājot zināmus nosacījumus, atbildību, definējot prioritāras, valstī aktuālas nozares. Es pieļauju arī līdzfinansējumu, bet visiem studējošajiem. Pašreizējā situācija nav nedz taisnīga no izglītības pieejamības raugoties, nedz arī ilgtspējīga. Otrs kardināli svarīgs jautājums ir zinātniskās darbības nodrošināšana augstskolās. Augstākā izglītība nav iespējama bez zinātnes attīstības augstskolā. Tam ir nepieciešams atbilstošs finansējums. Šobrīd no augstskolām tiek prasīta zinātniskā darbība un atpazīstamība Eiropas un pasaules zinātnes vidē, taču tā vai nu tiek visai ierobežoti finansēta, vai arī tai vispār netiek piešķirts bāzes finansējums. Vidzemes Augstskola ir to skaitā, kas nesaņem bāzes finansējumu zinātnei.
Lai izpildītu prasības, kas tiek izvirzītas akadēmiskajam personālam un saņemtu attiecīgu studiju programmu novērtējumu, augstskola zinātniskajai darbībai veido iekšējās grantu programmas un finansējumu novirza no studiju maksām. Tā nav normāla situācija, jo valsts, aprēķinot studiju vietas izmaksas, formulā šādu pozīciju neparedz. Manuprāt, šo problēmu vajadzētu risināt šādi – jādefinē skaidras prasības attiecībā uz zinātnisko darbību dažāda tipa augstskolām atbilstoši to funkcijām un attiecīgi jāplāno bāzes finansējums.
Kādas varētu būt sekas, ja netiks risināti izglītības jautājumi augstākajā līmenī?
Ir jāsaprot, ka ieguldījums augstākajā izglītībā ir vistiešākais ieguldījums nākotnē. Tas nenozīmē tikai speciālistu sagatavošanu darba tirgum. Ieguldījums augstākajā izglītībā ir ceļš uz atbildīgu, lemtspējīgu sabiedrību. Tieši tāda taču bija Alvja Hermaņa paustā sāpe nesenajā intervijā, kas izraisīja diskusiju, augstākās izglītības jēga ir arī intelektuālās elites atražošana. Tā tas notiek visās kultūrās, un mēs neesam izņēmums.
Kādi, Jūsuprāt, būtu risinājumi?
Ļoti nopietni ir jāizvērtē visas Latvijas akadēmiskais resurss un arī zinātniskais potenciāls. Mēs vēl aizvien darbojamies individuāli, un Latvija ir par mazu, lai šādi cerētu uz nopietnu attīstību un partnerību Eiropas līmenī. Manuprāt, pret akadēmisko un zinātnisko potenciālu ir jāizturas kā pret nacionālu vērtību. Ir atbalstāma sarunās izskanējusī ideja, ka, tāpat kā zinātniskās darbības nodrošināšanai, arī augstākajā izglītībā varētu veidot valsts nozīmes, t.s., kristalizācijas centrus, respektējot dažādu augstskolu specifisko ieguldījumu un ekskluzīvos resursus. Vidzemes Augstskola, piemēram, pavisam noteikti ir likusi pamatus augstākajai izglītībai Latvijā tūrisma nozarē un šobrīd ir viens no galvenajiem spēlētājiem tūrisma augstākās izglītības tirgū. Ļoti sekmīgi Vidzemes Augstskolā attīstās augstākās izglītības piedāvājums inženierzinātnēs. Augstskola ir viens no partneriem Latvijas tehnoloģiju universitāšu un augstskolu konsorcijā, kas tika izveidots pēc Rīgas Tehniskās universitātes iniciatīvas šopavasar. Sadarbība ir sekmīgi sākusies. Kā, redzams, top arī jaunais inženierzinātņu mācību un laboratoriju korpuss Tērbatas ielā 10.
Vēl aktuāla ir augstskolu tipoloģija. Mēs šajā ziņā atpaliekam no kaimiņiem Igaunijā un Skandināvijā, arī Somijā. Man ir ļoti labi zināma ir arī vāciski runājošo Eiropas valstu pieredze, tur pamatā ir divu veidu augstskolu tipi – universitātes, kur izglītības ceļš ir vairāk vērsts uz akadēmisko zinātnieka karjeru, un otrs tips – profesionālās augstskolas, kuras ir vairāk orientētas uz darba tirgus vajadzībām. Šis augstskolu iedalījums potenciālajiem studentiem dod iespēju izvēlēties, kā veidot savu karjeru. Kā jau minēju, arī finansēšanas politikā tas radītu lielāku mērķtiecību. Tāpat akadēmiskā korpusa izaugsme būtu mērķtiecīgāka un motivētāka.
Kā Jūs vērtējat valdības lēmumus attiecībā uz izglītības sistēmu?
Kā jau iepriekš minēju, konkrētu lēmumu no valdības puses nav, kas arī ir lielākā problēma. Notiek diskusijas, kuras ir jāturpina, taču nepieciešami lēmumi, kuriem sekotu rīcība. Ir jāsakārto arī normatīvā bāze. Šobrīd ir divi likumi – Augstskolu likums un Zinātniskās darbības likums. Ja vēlamies mērķtiecīgi virzīties uz augstāko izglītību, kas ir balstīta zinātnē un pētniecībā, tad loģiski būtu veidot vienotu normatīvo bāzi – vienu augstākās izglītības un zinātnes likumu. Nesen lielā steigā tika pieņemti jauni MK noteikumi, kas nosaka kārtību kādā tiek licencētas un akreditētas augstākās izglītības studiju programmas. Ar nožēlu jāsecina, ka šie normatīvie dokumenti ir vērsti nevis uz attīstību, bet gluži otrādi, labākajā gadījumā uz situācijas iekonservēšanu. Attīstība prasa augstas prasības un maksimāli vieglu ceļu uz izmaiņām studiju programmās un jaunu studiju programmu veidošanu.
Manuprāt nu jau gadiem domājot, kā programmas slēgt, esam aizmirsuši, ka pasaule attīstās tādos tempos, ka vecais būtu jānomaina ar jauno. Augstākās izglītības padome ir izstrādājusi Latvijas augstākās izglītības koncepciju līdz 2020.gadam. Tā ir laba un pārdomāta un, manuprāt, var būt labs pamats augstākās izglītības nobriedušo problēmu risināšanai. Diemžēl koncepcija nav ieguvusi leģitimitāti un IZM augstākās attīstības plāns 2013-2014. ir izveidots kā paralēls dokumenta. Tas, kā man šķiet, nav pārdomāti. Lai augstākās izglītības telpā iestātos pozitīva un radoša gaisotne ir jāstrādā vienotai komandai.
Kā vērtējat konkurējošās augstskolas Latvijā?
Nežēlīgi konkurenti, manuprāt, mēs nekad neesam bijuši. Pieļauju, ka izglītības sistēmas trūkumi ir radījuši šādu konkurences iespaidu. Ja visas Latvijas augstskolas apzināmies, ka augstākā un zinātniskā izglītība ir nacionāla vērtība, kuras attīstībā ir jāiegulda, tad tā ir sadarbība.
Šobrīd aktuāls jautājums - vai augstskolu nav par daudz? Manuprāt, augstskolu nav par daudz. Šāda intriga tiek gadiem uzturēta un dezinformē gan sabiedrību, gan rada neveselīgu klimatu augstākās izglītības telpā. Tie lielie cipari rodas, pieskaitot augstskolām koledžas. Kā koledžām, tā augstskolām izglītības telpā ir sava noteikta vieta, atšķirīgas funkcijas un atšķirīgi finansēšanas modeļi. Starp 17 Valsts dibinātām augstskolām sešas ir reģionos. Un tām atkal ir sava atšķirīga funkcija. Lai droši teiktu, ka kāds ir lieks, ir jāsaprot, ko mēs Latvijā gribam sasniegt, kādu attīstības ceļu iesim un kādi katram būs uzdevumi. Kamēr neesam tikuši skaidrībā, nevajadzētu nodoties spekulācijām.
No kuriem Latvijas reģioniem jaunieši visvairāk izvēlas studēt Vidzemes Augstskolā?
Procentuāli šie skaitļi augstskolas pastāvēšanas laikā mainās, bet pamatā studē jaunieši no Vidzemes reģiona. Diezgan ievērojams skaits studentu ir no Rīgas, tie ir 12-18% no kopējā studentu skaita, kas nav maz. No vienas puses, augstskolai ir jāsekmē jaunu, izglītotu cilvēku vēlme veidot savu karjeru tepat Vidzemē, no otras puses – iespējams gudrus prātus piesaistīt no citiem Latvijas novadiem. To tad arī darām. Mums ik gadus atnāk studēt gribētāji no visiem Latvijas novadiem.
Vidzemes Augstskola piedāvā iegūt profesionālo augstāko izglītību, un gadu gaitā esam novērojuši, ka studenti tomēr mūsu augstskolu izvēlas mērķtiecīgi.
Vai Vidzemes Augstskola plāno papildināt studiju programmas?
Diskutējuši par šo jautājumu esam daudz, un arī viedokļi ir dažādi un atšķirīgi. Es pieturos pie nerakstīta likuma – jo vairāk vārtu, jo lielākas iespējas, ka pa tiem cauri izies iespējami vairāk interesentu. Tomēr šobrīd ir sarežģīti uzsākt jaunus studiju virzienus un veidot jaunu programmu piedāvājumu. Tam ir vairāki iemesli. Jau minēju, ka normatīvie nosacījumi faktiski liedz šādu attīstības iespēju. Tam pievienosies arī finansiālas problēmas, jo starptautiska akreditācija ir ļoti dārga. Jaunu virzienu izveide prasa arī atbilstošu akadēmisko resursu, informatīvo bāzi, infrastruktūras izmaiņas. Neraugoties uz to, tomēr es aicinātu augstskolas jauno vadību šo jautājumu neatstāt bez ievērības un meklēt iespējas paplašināt piedāvājumu. Augstskolā ir akadēmiski kompetents un radošs akadēmiskais personāls, un tas ir garants gudriem stratēģiskiem risinājumiem. It īpaši būtu jādomā par sadarbību ar citām augstskolām kā Latvijā, tā ārvalstīs, lai veidotu kopīgas studiju programmas.
Uz sarakstu
