LLU rektore: būtiski noturēt jaunos doktorus universitātē
Jūsu rektora vēlēšanu programmā pausts, ka Latvijas Lauksaimniecības universitāte piecos gados atgriezīsies starp labākajām Latvijas augstskolām, bet desmit gados kļūs par nacionālas nozīmes izglītības un pētniecības centru bionozarēs. Kā to panāksiet?
Pašlaik Latvijas reitingā esam sešiniekā. Redzot veiktos ieguldījumus no Eiropas Savienības (ES) fondiem, šāds mērķis varētu tikt sasniegts, ja augstākās izglītības finansēšanas politika valstij aizietu pareizajā virzienā. No vienas puses, valsts līdz šim ir ieguldījusi augstākajā izglītībā fiansējumu infrastruktūras sakārtošanai. Tas tika sākts iepriekšējā 2007.-2013.gada plānošanas periodā un ir jāturpina šajā periodā. Līdztekus tam budžeta vietām beidzot ir jādod pilns finansējums, nevis 85% no minimālā noteiktā. Tas ir atkarīgs no valsts politikas, bet mēs ceram, ka tas varētu tikt īstenots.
Vai LLU jau patlaban nav nacionālas nozīmes izglītības un pētniecības centrs bionozarēs?
Daļēji LLU tāda ir, bet šim centram jākļūst vēl spēcīgākam. Problēma ir saistīta ar zinātnes finansējumu. Pašlaik tas ir no projekta uz projektu, bet šādā veidā zinātne neattīstās pēctecīgi. Risinājums varētu būt mērķtiecīgāka nozaru attīstība. Patlaban rit diskusijas par bioekonomikas attīstību, piesaistot gan Ekonomikas ministrijas (EM), gan Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) potenciālos fondus šim plānošanas periodam. Es redzu, ka varētu būt ciešāka sadarbība ar uzņēmējiem, bet tas ir atkarīgs no katras nozares situācijas, cik naudas uzņēmēji grib ieguldīt inovācijās un zinātnē, lai attīstītos ekonomika kopumā. Zinātniekiem ir jākļūst spēcīgākiem ar dažādu programmu palīdzību, kuras patlaban ir ļoti maz pieejamas, jo nav pēctecības. Konkurss ir liels arī uz valsts nozīmes pētījumu programmām, un es ceru, ka arī mūsu universitāte kādā sadaļā vinnēs. Starptautiskās pētniecības iespējas varētu dot programma "Apvārsnis 2020", un ceru, ka mēs tajā būsim aktīvi. LLU ir potenciāls no iepriekšējā perioda. Mums katru gadu pietiekami daudzi aizstāv doktora grādu. Pašlaik būtiskākais ir jaunos doktorus noturēt universitātē. Pēdējā mēneša laikā cītīgi strādājam kopā ar Zemkopības ministriju (ZM) par zinātnisko institūciju iespējamām reformām, lai zinātnisko institūciju potenciāls kļūtu stabilāks un varbūt tiktu konsolidēti resursi.
Kandidējot rektores amatam, jūsu programmā starp uzdevumiem minēta studiju kvalitāte un internacionalizācija. Vai kvalitāte ir nepietiekama un jāuzlabo?
Kvalitāte vienmēr var būt labāka, bet mēs esam optimisti. Nepietiekamais finansējums pēdējos piecos gados ir noplicinājis mūsu resursus, tāpat, piemēram, ir samazinājies studējošo skaits, kas arī nav ļāvis studiju programmām attīstīties. Tāpēc katru gadu ir nepieciešams studiju programmas pārskatīt, saturu revidēt atbilstoši pieprasījumam darba tirgū. Šajā darbā ir iespējams iesaistīt jaunos doktorus. Ja mēs sekosim līdzi darba tirgus attīstības tendencēm, sakārtojot programmas un koncentrējot piedāvājumu uz nozaru vajadzībām, tad arī kvalitāte būs. Savukārt tas, kur mēs gan esam strādājuši maz vai tikpat kā nemaz, tā ir starptautiskā aprite.
Kas šajā jomā būtu darāms?
Es redzu, ka katrā fakultātē ir mācībspēki, kuri jau tagad var realizēt programmas ārzemju studentiem. Šiem pasniedzējiem jau ir pieredze ar "ERASMUS" studentiem, kuru gan nav daudz, bet pieredze ir, un mums nav problēmu pasniegt studiju kursus angļu valodā. Katrā fakultātē ir mācībspēki, kas strādā ar starptautiskiem studentiem, kam ir labas angļu valodas zināšanas. Protams, tāpat ir prasība, ka universitātēm jāpiesaista vieslektori, bet atkal - valsts, ierakstot šo normu likumā, neparedz tam finansējumu. Apņemšanās un pieredze mums šajā jomā ir. Katrā fakultātē ir ārzemju kolēģi, ar kuriem mēs jau tagad uzturam labas attiecības. Viņi pie mums brauc uz konferencēm, līdz ar to mūsu draugi ārzemēs būs aktīvāk jāiesaista lekciju lasīšanā. No otras puses, problēma ir tāda, ka mums ir jākonkurē ar tām valstīm, kuras patlaban izglītību ārzemju studentiem piedāvā nosacīti bez maksas. Līdz ar to mēs neesam īpaši konkurētspējīgi, jo es zinu, ka Dānijā, Somijā, Zviedrijā šīs programmas ārvalstu studentiem ir tikpat kā bez maksas. Mums ir grūtāk, jo tas viss ir par maksu. Bet sākotnēji mums ir jābūt šim programmu piedāvājumam angļu valodā.
Jūs kā prioritāti esat atzīmējusi efektīvu administratīvo un finanšu vadību. Vai līdz šim tā bijusi neefektīva?
Negribas jau blamēt to, kas ir bijis, bet vienmēr var būt labāk. Manuprāt, problēma ir resursos. Valsts iedeva vairākus miljonus infrastruktūrai, un līdz šim stratēģija ir bijusi tāda, ka mēs ceļam jaunas mājas, pērkam iekārtas, kas ir labi, bet ir jādomā, ko mēs darām ar tām mājām, kas mums jau patlaban ir, jo studējošo skaits lielāks nekļūst. Manuprāt, nav īsti izrēķināts, cik izmaksās jauno māju apsaimniekošana un kas būs tajās ēkās, kuras universitātei ir patlaban. Līdz ar to mums ir jāveic nopietna revīzija. Skaidrs ir viens - ar šiem budžeta līdzekļiem, kas iedoti izglītībai, visas vecās ēkas un iekārtas nav iespējams uzturēt, līdz ar to es saskatu, ka pēc inventarizācijas no kaut kā būs jātsakās. Jau tagad sākam izpēti - pētām noslodzi, analizējam izmaksas.
Vai attīstīsiet sadarbību ar skolām, veicinot jauniešu izvēli?
Es domāju, ka šis ir virziens, kurš būtu pastiprināms. Un droši vien arī mūsu universitātei vajadzētu vairāk strādāt tieši ar skolu mācībspēkiem. Es redzu, ka mēs varētu veikt skolotāju zināšanu papildināšanu, un ir jāstrādā kopā, jo izglītībai jābūt pēctecīgai: bērnudārzs - skola - augstskola.
Kas noderīgs jums būs no pašas pieredzes darbā valsts iestādēs un struktūrās?
Es ļoti labi pārzinu lauksaimniecības nozari. Zinu, kā tiek īstenota valsts pārvalde, ļoti labi pārzinu budžeta lietas. Pazīstu vidi un kārtību, kurā aizstāvēt LLU intereses, kas, manuprāt, nav mazsvarīgi.
Kad un kā pieņēmāt lēmumu par akadēmisko karjeru? Vai laikā, kad strādājāt Zemkopības minsitrijā vai tās pakļautības iestādēs, zinājāt, ka ar laiku atgriezīsieties akadēmiskajā vidē?
Te jāsaka paldies manam doktora darba vadītājam Kazimiram Špoģim un arī Voldemāram Strīķim, kurš savā laikā bija rektors, kad es strādāju ministrijā, un kurš bieži nāca uz ministriju kārtot dažādas lietas, un viņa prasme strādāt ar saviem absolventiem iedarbojās. Pateicoties šiem diviem korifejiem, es esmu tur, kur es esmu. Ja es nebūtu doktora darbu izstrādājusi līdztekus darbam ministrijā un Lauku atbalsta dienestā - pa naktīm, pa sestdienām un svētdienām, atvaļinājumos -, tad, protams, nekas nebūtu noticis. Doma man bija tāda, ka es dzīvoju Dobelē, un es zināju, ka visu mūžu uz Rīgu nebraukāšu un ar laiku skatīšos uz māju pusi. Doktora darba rakstīšanas laikā pētniecība man šķita tīri interesanta, tāpēc viss sanāca tā, kā ir sanācis. Uzskatu, ka dzīvē vienmēr vajag izmantot tās iespējas, kas rodas. Jo nekad tu nezini, kā tas tev var noderēt. Bet es nerakstīju doktora darbu uzreiz ar nolūku kļūt par LLU profesori. Tā nebija. Es vienkārši jutu, ka man ir nepieciešamas jaunas zināšanas un jaunas prasmes, lai celtu savu kvalifikāciju.
Vai Latvijas lauksaimniecībai ir nākotne negodīgos atbalsta apstākļos ES?
Es vienmēr esmu teikusi, ja nebūtu neviena atbalsta maksājuma, tad mēs noteikti būtu konkurētspējīgāki. Es domāju, ka lauksaimniecības nozare ir ieguvēja jebkurā gadījumā. Atceros, ka ministrijā sāku strādāt 1993.gadā, kad mums vispār nebija sapratnes par to, ka ir vajadzīgi muitas tarifi, ka mums robežas bija vaļā. Tad nāca Baltijas valstu brīvās tirdzniecības līgums, kas atkal traucēja. Nāca iekšā lētās preces no Lietuvas, tad ar igauņiem bija "cūku karš", vēl kaut kādi "kari". Arī valsts politika šajā jomā auga. Patlaban, neskatoties uz to, ka maksājumi mums ir nedaudz mazāki, ir jomas, kurās mēs jau esam nostabilizējušies, bet, protams, ka patlaban mums konkurēt ir grūtāka nekā "veco valstu" lauksaimniekiem, kuri dzīvo "siltumnīcas apstākļos" ar ļoti bagātīgām subsīdijām jau ilgus gadus. Nākotne šajos apstākļos mums ir, jo mēs esam piemērotā klimatiskajā zonā. Tā kā pasaulē tiek prognozēts iedzīvotāju skaita pieaugums, pārtika būs vajadzīga vienmēr, un tas ir galvenais. Es domāju, ka arī lauksaimnieki nozarē saskata attīstības perspektīvas. Vecās Eiropas valstīs attīstības potenciāls ir vairāk ierobežots. No vienas puses, mēs patlaban slikti izmantojam resursus, no otras puses tā ir mūsu unikālā iespēja, ka šos resursus varam izmantot vēl efektīvāk un labāk produkcijas ražošanai un ieņēmumu gūšanai.
Bet vai ar tik plašiem atbalsta pasākumiem kopējā ES lauksaimniecības politika ir ilgtspējīga?
Šādas diskusijas notiek katru septiņgadu finansēšanas periodu. Kā sākas jauns periods, tā atkal dalībvalstis diskutē, cik ilgspējīga ir kopējā lauksaimniecības politika. Un jau trešo septiņgadi viņi vienalga nonāk pie tā, ka zināmi atbalsta pasākumi ir un būs. Protams, tos reformē un maina. Bet tas, ko es gribētu teikt mūsu lauksaimniekiem, ir - izmantojiet tās iespējas, kas ir vēl šajā periodā. Mūsu lauksaimniekiem jau bija desmit gadi kopš iestāšanās Eiropas savienībā, līdz ar to mums vajadzētu būt stabilākiem un vajadzētu rēķināties ar to, ka kādā brīdī būs jāturpina saimniekot ar minimālu atbalstu. Bet tas ir atkarīgs no kopējās politikas.
Kāda ir reālā dzīves sasaiste ar inovācijām? Piemēram, nesen LLU prezentēja petījumus par industriālo kaņepju audzēšanu un pārstrādi, vēl saimnieki paši atrod jaunus risinājumus - kurš ar trifelēm, kurš ar briežu dārziem...
Es domāju, ka visas šīs lietas ir reālas un lauksaimnieku izdoma tiešām mēdz būt unikāla. Reizēm varbūt pat nevajag daudz ko izdomāt pašiem, bet ir jāpārņem šī pieredze no ārzemēm. Vienmēr būs saimniecības, kas specializējušās tradicionālajos lauksaimniecības produkcijas veidos, bet nišas produktiem arī ir liela nākotne, lai tikai viņi atrod tās savas labākās ražošanas iespējas. Šeit ir arī daudz darāmā gan studentiem, gan mācībspēkiem pētniecībā, un šai saiknei starp zinātnieku un uzņēmēju arī ir jākļūst daudz ciešākai. Jābūt pasūtījumam zinātnei, kā arī jābūt ieinteresētībai no uzņēmēja, ka viņš kaut ko pasūta zinātniekam, un tas ir gatavs šo lietu izpētīt, un uzņēmējs ievieš, un kopumā ekonomika no tā iegūst. Bet, lai šī saikne starp uzņēmējiem un zinātniekiem attīstītos, ir jābūt kaut kādai daļai ilgtermiņa pētījumu, kas ir fundamentālie pētījumi, kuru rezultātā zinātniekam rodas zināšanas, lai viņš var izpētīt to, ko pasūta uzņēmējs.
Uz sarakstu
