RA STIPRIE piedalījās "Stipro skrējienā"

4. maijā kinopilsētiņā "Cinevilla" jau sesto reizi norisinājās tradicionālais "Stipro skrējiens". Šogad skrējienā piedalījās ap 6500 stiprinieki. Jau vairākus gadus arī Rēzeknes Augstskolas (RA) komanda sevi ir apliecinājusi šajā netradicionālajā skrējienā. Šogad 900 komandu konkurencē RA komandu skrējienā pārstāvēja Terēze Laurecka, Normunds Bernāns, Rihards Aleksandrovičs un Artis Golubevs. Ar lepnumu varam teikt, ka augstskolas karogs plīvoja jo tālu un mūsu studenti cīnījās godam, lai arī, par spīti sliktajiem laikapstākļiem, trasi pieveica tikai Inženieru fakultātes (IF) students N. Bernāns. Jāpiebilst, ka individuāli sieviešu grupā skrēja RA (IF) studente Ilze Dovgiallo, kura godam pieveica sarežģīto trasi.

Turpinājumā – daži jautājumi RA stiprajiem studentiem – Ilzei un Normundam.

Kā un kāpēc nolēmāt startēt šajās sacensībās?

Ilze: –Doma piedalīties "Stipro skrējienā" radās 2012. gadā, taču piedalīties līdz šim nesanāca. Šogad marta sākumā, gatavojot Inženieru Sporta dienas nolikumu, atradu informāciju par "Stipro skrējienu 2014" un nolēmu šogad nepalaist garām šo ekstremālo masu izturības skrējienu. Sazinājos ar Aivaru Kaupužu par iespēju doties uz šo pasākumu ar RA autobusiņu. Saņemot pozitīvu atbildi, pieteicos kā individuālais dalībnieks.Startēt šajās sacensībās nolēmu, jo vēlējos pierādīt sev, ka es esmu stipra sieviete un ar gribasspēku, – ja ļoti vēlos, tad varu daudz ko savā dzīvē sasniegt.

Normunds: – Šajās sacensībās es nolēmu startēt, lai kārtējo reizi pārbaudītu savus spēkus neierastos apstākļos un novērtētu savu formu. Šogad piedalījos jau otro reizi. Ceru, ka arī nākošgad šajās sacensībās varēšu pārstāvēt RA.

Vai pirms tam piedalījāties kādās sporta aktivitātēs?

Ilze: – Īpaši neesmu aizrāvusies ar sportu, taču vienmēr esmu sevi uzskatījusi par spēcīgu. Esmu augusi laukos, bet laukos fiziska slodze ir ikdiena – malkas skaldīšana, meža darbi kopā ar ģimeni, siena laiks un daudzi citi lauku darbi. Tāpat esmu četras reizes gājusi kājām svētceļojumā uz Aglonu, kas tiešām prasa daudz spēka. 1. un 2. kursā nodarbojos ar florbolu. Uz puišu florbola treniņiem, kas notika RA Sporta namā, gāju kopā ar savu labāko draudzeni Irēnu Ivanovu. Trenējoties kopā ar puišiem, kājas gan mums bija zilas, atvairot bumbiņu sitienus. Vienu brīdi pat bijām izveidojušas RA meiteņu florbola komandu. Taču pēdējo divu gadu laikā sports lielākoties izpaudās ceļojumos, apskatot pilsētas, stundām ilgi klīstot pa ielām un dodoties pārgājienos (sava veida ekspedīcijās) gar ezeriem un upēm.

Normunds: – Mana ikdiena ir viens vienīgs sports. Es katru dienu nodarbojas ar sporta aktivitātēm, jo tas ir labs veids, kā atpūsties no ikdienas, stresa un mācībām, kā arī uzlādēties uz pozitīvas nots.

Kā raksturotu trasi un skrējienu?

Ilze: – Cīņa ar sevi – tā es raksturotu šo trasi! Ierodoties Cinevillā, likās, ka trase nav nemaz tik sarežģīta un būs ātri pieveicama. Bet, tikai dodoties trasē, saproti, cik patiesībā daudz spēka tā prasa, īpaši tādos laikapstākļos, kādi bija šogad. Lielas pūles prasīja posmi, kas atradās mežā, jo skrienot likās, ka tur ir noskrējis liels bars mežacūku, kas sadzinušas meža purvaino augsni lielā dubļu peļķē, kur kāja brīžiem iestiga līdz ceļgalam. Ar grūtībām trasē pārvarot vairākus desmitus mākslīgi un dabīgi radītu šķēršļu, dalībnieku izpalīdzība – to visu vienkārši ir neiespējami raksturot dažos vārdos. Palīdzība trasē bija vērojama ik uz soļa – uzmundrinājuma saucieni, palīdzīga roka. Visas trases garumā, kas šogad bija 10,3 km, valdīja īsta vienotības sajūta.

Normunds: – Man trase likās samērā vienkārša, un es nesaskatīju tajā neko īpašu un smagu. Biju vīlies, kad ieraudzīju, ka viens šķērslis ir izņemts ārā no trases tehnisku iemeslu dēļ. Trasi baudāmāku padarīja laikapstākļi. RA komanda bija super, jo mēs kopā veicām aptuveni pustrasi, palīdzot cits citam un citiem, bet, par nelaimi, pustrasē izstājās viens dalībnieks, un komanda nevarēja finišēt bez viņa. No komandas es finišēju vienīgais, kas mani nedaudz skumdināja.

Kādas bija emocijas, pieveicot šo skrējienu?

Ilze: – Sasniedzot finišu, galvenā doma bija, kā tikt siltumā. Apkārt visi dalībnieki drebinājās un trīcēja no aukstuma, muskuļu krampjiem. Es zināju, ka, ja netikšu ārā no slapjajām drēbēm, tad mani arī sāks pārņemt drebuļi. Devos uz karsto baļļu, lai sasildītos. Un tikai tad mani pārņēma patiess prieks un gandarījums, ka es esmu pieveikusi "Stipro skrējienu 2014". Savu rezultātu uzzināju tikai 6. maijā – no 728 sievietēm individuālajā skrējienā esmu 404., bet tie jau ir tikai cipari. Man galvenais bija noskriet šo skrējienu un pierādīt sev, ka es to varu.

Normunds: – Kad trasi biju noskrējis, es jutos praktiski nekā, jo mani skumdināja tas, ka es vienīgais finišēju no komandas un rezultātu neieskaitīja. Domāju, ka Top 50 mūsu komanda būtu iekļuvusi un rezultāts būtu labs.

Kādam jābūt īstam "Stipro skrējiena" dalībniekam?

Ilze: – "Stipro skrējiena" dalībniekam jābūt mērķtiecīgam, neatlaidīgam, ar labu fizisko sagatavotību un mazliet neprātīgam, lai spētu pievarēt šo smago trasi. Ja vēlies piedalīties šajā skrējienā, tad tev jāvar brīvi ieiet aukstā dušā – tā būs pirmā ceļa zīme, dodoties uz "Stipro skrējienu".

Normunds: – Jābūt mērķtiecīgam un pietiekoši zinošam par sagaidāmajiem šķēršļiem, apstākļiem un lietu, kā arī jāsaprot, kur esi pieteicies.

Uz sarakstu